Meklēt liecībās
  • Liecības
  • >
  • Būvinženiera un UPPE vadītāja Alda Cimermaņa vēstule pēc Maximas sabrukšanas.
03.12.2013
Būvinženiera un UPPE vadītāja Alda Cimermaņa vēstule pēc Maximas sabrukšanas.

Grūti laiki māca lūgt lielas lūgšanas. Traģēdijas māca klusēt, nožēlot, mainīties.

Visdziļākā līdzjūtība visiem. Tam tā nebija jānotiek.

Taču jebkuram upurim ir kāda dziļāka nozīme. Bez asins izliešanas nav piedošanas. Tā ir centrālā doma Bībelē. Un mums visiem ir vajadzīga piedošana. Par visu, ko esam darījuši, domājuši, būvējuši, teikuši. Kad notiks tiesa un uz apsūdzēto sola sēdēs daži vainīgie, kas likuši parakstus uz papīriem, un valstsvīri būs ievilkuši ķeksīti, mēs gribēsim to visu ātrāk izdzēst no atmiņas. Bet, vai tas būs TAS sausais atlikums, ko gribam pēc visa pārdzīvotā paturēt...

Patiesas, paliekošas izmaiņas sāksies tad, kad es un tu iziesim tās pašas tiesas priekšā līdz ar dažiem vainīgajiem un teiksim, ka mēs esam līdzatbildīgi par šo nesto UPURI. Esam pavirši izturējušies pret savu darbu, dzinušies pēc ātras peļņas, domājuši tikai par sevu miegu un ērtībām, savu popkorna bļodu un ceļojumu. Mēs klusējam par netaisnību, esam gļēvi, nemaksājam nodokļus, zākājam tos, kuri dara, esam slinki, pavirši, nekonsekventi, nogrūžam darbus, forwardējam darbus, necīnāmies par savu valsti, skaldām matus, pamostamies un esam vienoti tikai Dziesmu Svētkos un traģēdijās... Protams, ar pirkstu norādīt uz vainīgo ir visvieglāk. Bet, kad mēs rādām ar pirkstu uz kādu citu, TRĪS pirksti rāda uz mums pašiem...

Latvija kļūs labāka tikai tad, kad mēs nožēlosim izdarīto un ļausim sevi izmainīt. Tikai tad 21.11.13 upuriem būs bijusi dziļāka nozīme. Nesaku, ka vainīgajiem nav jāsaņem sodu, bet tas vien daudz nemainīs.

Ko es varu darīt? Sākt ar atzīšanos. Savulaik piedalījos kādas stiklotās fasādes tapšanā, kas rudenī lielā vētrā tika norauta kopā ar jumtu. Pēc būtības arī es esmu līdzatbildīgs šajā negadījumā, jo paļāvos, ka visi izdarīs savu darbu atbildīgi un pielietos tos materiālus, kas norādīti projektā. Un man ir desmitiem attaisnojumu, kas atbrīvo no atbildības (milzīgais vējš, slikti piestiprinātais jumts, nepareizi stiprinājumi, apakšuzņēmēji, arhitektūra, steiga utt), taču es varēju pārbaudīt un norādīt uz nepilnībām, pat ja tas nebija mans pienākums. Es to nožēloju, un turpmāk kā vadītājs, inženieris, tētis un pilsonis apņemos pievērst uzmanību tam, kas man ir uzticēts.

Mēs visi redzam nejēdzības un, lai lietas mainītos, katram ir jāpāriet „nākamajā līmenī” – no neredzēšanas uz pamanīšanu, no vienaldzības uz aktivitāti, no klusēšanas uz runāšanu, no runāšanas uz darbību, no darbības uz rezultātu. Tur vajadzīgs tikai nedaudz drosmes.

Es redzu nepilnības likumdošanā, kas saistīta ar stikla fasāžu projektēšanu (pareizāk sakot, tās likumdošanas par stikla fasādēm vispār gandrīz nav). Ja domājat, ka ar vienu specifikācijas lapu var aprakstīt visu, kas jāņem vērā, lai uzbūvētu pareizu fasādi, tad jūs maldāties. Ar to pietika, kad būvniecību ar logiem saprata kā stiklu, koka dēli, pakulas un naglas. Tagad ir desmitiem materiālu un sistēmu, kuras pielieto, lai sasniegtu maksimāli labāko rezultātu. To nevar aprakstīt ar vienu specifikācijas lapu projektā. Labi, ka arī Latvijā ir arhitekti un pasūtītāji, kas to saprot, bet tas ir jāiestrādā likumdošanā. Es par to runāju, bet vai es esmu izdarījis pietiekami, lai mainītos likumdošana? Vēl nē. Vai mani sadzirdēs? Ja apkārt ir klusums, tad sadzirdēs. Šajā brīdī valda Klusums un mēs varam sākt runāt par to, kas ir nepareizi katra atbildības sfērā.

Ir jāsāk maksāt godīgi nodokļi. Ir jāpārstāj dot kukuļi, lai tiktu pie izdevīgiem pasūtījumiem. Ir jāsauc vārdā, kas tā rīkojas, par to saņemot visas sabiedrības nedalītu atbalstu un mīlestību. Ir jālūdz aiziet visiem, kas tikai runā, bet neko nepasaka un nedara. Ir jāceļ gaismā visi melnie un pelēkie darījumi ar valsts iepirkumiem un tēriņiem. Ir jālūdz piedošana saviem līdzcilvēkiem - bērniem, draugiem, sievai, vīram, vecākiem, darba kolēģiem - par sāpēm, ko esam nodarījuši.

Mums kopā ir jāizveido Memoriāls upuriem ar tādu pat vērtību kā Brīvības piemineklis vai Brāļu Kapi. Lai tad, kad mūsu bērni vaicās, „kas tas ir?”, varam atbildēt, ka tas ir mūsu grēknožēlas simbols, lai kopīgi tiektos pēc labākas Latvijas. Izraēla tautai ir savs Raudu Mūris pie kura tiek raudāts, izsūdzēts un nožēlots. Iesaku veidot vienu Latvijas sabiedrības grēku nožēlas lapu, kur varam katrs nožēlot savus grēkus, tos saucot vārdā. Un nevis, lai sodītu, bet gan saņemtu piedošanu vispirms no DIEVA un tad viens no otra. Tā ir mana lūgšana.

Aldis Cimermanis, tētis Ralfam, Markam un Krišam.